Es vienmēr esmu bijusi ļoti apzinīga un pārdzīvojusi, ja neesmu spējusi iekļauties laika rāmjos. Strādājot Latvijas Televīzijā, pēc tam arī radio stacijās, vadot tiešraižu raidījumus, kur skatītājam ir pilnīgi vienalga vai tev iestrēga kāja trolejbusa druvīs vai automašīnas atslēgas aprijia kaimiņu suns, viņi ir pie TV ekrāniem un šovam ir jāsākas. Tā mans precizitātes pulkstenis tika spodrināts līdz milisekundēm un jāsaka, es vienmēr paspēju. Ko tur, es biju krietni pirms laika, lai nekas neparedzēts nevarētu atgadīties. Nepārprotiet, protams, arī ieraksta raidījumus kavēt nav nekāds labais tonis, jo tu neesi vienīgais, kurš iesaistīts šajā notikumā, turklāt grafiks vienmēr ir tāds, ka viena maza kavēšanās var izmest dienas plānu miskastē. Lai nu kā, man vienmēr viss izdevās un mani par to mīlēja.
4 Comments
Mēs satikāmies, kad darba diena jau bija pusē, kādā Barona ielas kafejnīcā Rīgā. Sēdēju ar datoru klēpī un nedaudz bažījos, ka pārāk daudz cilvēku, nez vai esmu izvēlējusies īsto vietu šādai sarunai. Viņa atnāca ar siltu smaidu un mazu aploksnīti rokās, kurā bija ģimenes fotogrāfijas - viņa, vīrs un trīs bērni.
Mēs kopā ar vīru esam divdesmit vienu gadu, man bija četrpadsmit, viņam sešpadsmit, kad satikāmies. Citreiz ir sajūta, ka esam dvēseļu radinieki, kas ir vairāk nekā vīrs un sieva vai pāris, mēs arī vairāk nekā desmit gadus strādājam kopā. Es zinu, ka šis cilvēks vienmēr būs manā pusē, viņš vienmēr sapratīs manus garastāvokļus, viņš nepārpratīs. Reizēm ir tā, ka tu kādu noskati un tad veidojas attiecības vai tevi noskata, taču mēs ieraudzījām viens otru.
Es zinu, ka daudzi par nodarbošanos blogeris Latvijā iesmej, tas šķiet kaut kas paša izdomāts un neeksistējošs, jo teju katrs ar lielāku vai mazāku sekotāju pulciņu Instagramā vai paša veidotu lapu Weebly, WordPress vai Wix drīkst sevi dēvēt par blogeri. Kad veidoju savu blogu, man nebija ne jausmas kā tas attīstīsies, man svarīga bija interneta vietne, kurā drīkstu paust savas subjektīvās sajūtas, piedzīvojumus, arī pārdzīvojumus, jo mēs taču labi zinām, ka rakstīšana ir sava veida terapija - tu izraksti no sevis to mūžīgo nemieru, kas urda.
Mani tik ļoti uzrunāja Instagramu pārņēmušais attiecību vilnis, kur vien skaties visur tēmturis #bringbackdating, atkal iemīlējušies pāri, vakariņas saulrietā, pastaigas mežā un pat romantiski aizjūras ceļojumi. Bez bērniem. To visu vērojot un, protams, iedvesmojoties, pirmā doma, kas man iešāvās prātā bija nevis par to, cik pelnīti būtu beidzot ar vīru ievelties viesnīcas palagos kaut kur Monmartrā, nē, tā vietā prātoju, kā es veselu dienu pavadu vienatnē.
|
Kristīne virsnīteEsmu divu bērnu mamma, nekad nedomāju, ka man patiks būt mammai, jo vienmēr esmu jutusies labi arī pati ar sevi. Taču līdz ar šo mazo cilvēku ienākšanu manā dzīvē, viss ir mainījies. Ja sākumā tas bija pārsteigums un neziņa, tad tagad prieks, taču pāri visam ikdiena – parasta un reizē arī īpaša. Rakstu par mums, bērniem un to, kā mēs dzīvojam. Es ceļos un krītu un lēnām topu. Ja kaut vienu spēšu iedvesmot nepadoties, šis viss nebūs bijis velti... Archives
January 2019
|
RSS Feed