Šis nebūs vienkāršs stāsts, taču es ticu, ka tas mums visiem kaut ko iemācīs. Pierakstot šo stāstu, man acīs riesās asaras un dūrās pakrūtē simtiem adatu, es dusmojos un vēlējos ne vienu vien iesūdzēt tiesā, taču, norimstot šīm spēcīgajām emocijām, sapratu, ka šī saruna ir daudz dziļāka par vienkārši jušanu līdzi, tā man lika palūkoties uz savu dzīvi un ceļu, kuru eju, novērtēt to, ka katru dienu varu ievilkt svaiga gaisa malku un dzīvot ar jaudu. Piesēdiet un izlasiet šo stāstu, tas būs tā vērts.
5 Comments
|
Kristīne virsnīteEsmu divu bērnu mamma, nekad nedomāju, ka man patiks būt mammai, jo vienmēr esmu jutusies labi arī pati ar sevi. Taču līdz ar šo mazo cilvēku ienākšanu manā dzīvē, viss ir mainījies. Ja sākumā tas bija pārsteigums un neziņa, tad tagad prieks, taču pāri visam ikdiena – parasta un reizē arī īpaša. Rakstu par mums, bērniem un to, kā mēs dzīvojam. Es ceļos un krītu un lēnām topu. Ja kaut vienu spēšu iedvesmot nepadoties, šis viss nebūs bijis velti... Archives
January 2019
|
RSS Feed